Akadēmiskais centrsUguns tiek atzīts kā selektīvs evolūcijas spēks, kas veicina vai kavē konkrētām augu un dzīvnieku sugām piemēroties degšanas izraisītiem vides traucējumiem un attiecīgi var ietekmēt visu ekosistēmu (biotopu) kopumā vai tikai atsevišķas augu vai dzīvnieku sugas. Degšana ir viens no dramatiskākajiem ekosistēmas procesiem, kas ietekmē dzīves vidi. Pēc uguns ietekmes sukcesijas gaitā var ienākt augu sugas, kas nav raksturīgas biotopam un var gan palielināt biotopa jutību pret uguni , gan arī samazināt.
Ilgākā laika posmā Latvijā ir fiksēti degšanas fakti vai par tādiem tiek runāts visos kūdrāju un purvu tipos - zemajos purvos, pārejas purvos, augstajos purvos, kaļķainos purvos, kūdras ieguves laukos un kūdras laukos, kuros ieguve pārtraukta un kuri var būt gan rekultivēti (piem. apmežojot), gan nerekultivēti.
Degšanu dabas vidē, tai skaitā purvos raksturo:
- sezonalitāte – ugunsgrēka izcelšanās sezona un no tā atkarīgie klimatiskie apstākļi, degmateriāla daudzums un īpašības;
- degšanas intensitāte jeb karstums, kas rodas degšanas laikā;
- degšanas apjoms jeb degšanas ietekmētas (nodegušās) teritorijas platība;
- ugunsgrēka ietekmes veids – zemdega, skrejuguns, vainaguguns;
- degšanas biežums jeb teritorijas atkārtotas degšanas intervāls jeb cikliskums.
Vispārīgā gadījumā klimats un laikapstākļi ir būtiskākais faktors, kas var ietekmēt uguns bīstamību. Pēc meteoroloģiskās informācijas var spriest par augsnes stāvokli purvā, kā arī ugunsgrēku sezonas bīstamību. Vairums ugunsgrēku notiek gados, kad ir zems gada vidējais nokrišņu daudzums un ilgstoši sausuma periodi. Ūdens līmenis attiecībā pret purva virskārtu regulē organiskā materiāla sadegšanas dziļumu, un teorētiski, arī uguns temperatūru. Degšana izraisa kūdras slāņu un masas zudumus (t.sk. oglekļa zudumus), kas īsā laikā maina veģetācijas augšanas apstākļus. Projekta ietvaros novērtētajos degumos, kūdras slāņi nebija izdeguši tik dziļi, lai veidotu nozīmīgus pazeminājumus vai ieplakas.
Fakti liecina, ka dabiskas izcelsmes, jeb zibens izraisīti ugunsgrēki mūsdienu Latvijā notiek ļoti reti. Purvu veģetācija nav pielāgojusies regulārai degšanai. Tomēr, lielāka mēroga ugunsgrēki parasti izraisa izmaiņas purvu mikrotopogrāfijā arī kūdras īpašībās. Visbiežāk purvu degumu ietekme uz apvidus hidroloģiju un veģetāciju – lokāla. Purvu biotopos nav konstatētas tādas augu sugas, kuras sastopamas tikai degumos. Savukārt kukaiņu sugām svītrainais kapucķirmis un degumu krāšņvabole, kuras ir tieši atkarīgas no uguns bojātu koku esamības, var apdzīvot arī tādus, kādi var veidoties arī degušos purvos vai purvainos mežos.
Literatūrā tiek minēts, ka augstie purvi ir jutīgāki pret uguni salīdzinājumā ar zemajiem purviem. Tomēr jāņem vērā, ka zemajos purvos ir degšanai pietiekami labi piemērots materiāls, kas izraisa ilgstošu gruzdēšanu, ja ir pietiekami izžuvis. Līdzīgi, augsto purvu ugunsgrēkiem, neatkarīgi no degšanas sezonas, raksturīga skrejuguns – sūnu un lakstaugu stāva degšana. Purvu un mežu ugunsgrēkos degmateriālu raksturo arī siltumatdeve un augu ķīmiskais sastāvs.
Šāda degšana parasti ir selektīva jeb nav vienlaidus un to ietekmē purva mikroreljefs – ciņi un ieplakas. Tieši šādi Sēmes, Trīšauta un Saklaura purvos uguns vietām izplatījusies tikai pa ciņiem Temperatūra, kurā parasti iet bojā augi ir 50-60ºC. Sfagni visdrīzāk aiziet bojā no augstās temperatūras ugunsgrēka laikā nevis no tā, ka tie aizdegas.
Skrejuguns, atkarībā no kūdras mitruma, var ietekmēt arī kūdras virsējo slāni 5-10 cm vai pat 15 cm dziļumā. Dziļāko kūdras slāņu degšana/gruzdēšana (līdz pat 50 cm dziļumā) notiek retāk un parasti purvos, kuros ir ļoti zems gruntsūdens līmenis klimata vai antropogēnas darbības rezultātā. 50-60 grādus augsta temperatūra ir pietiekama, lai ietekmētu augu dzīvotspēju.